Vairāk nekā 130 000 cilvēki un uzņēmumi atrodas meža nozares pievienotās vērtības ķēdes pašā sākumposmā un ir atbildīgi par praktiski pašu sarežģītāko uzdevumu – sabalansēt ne tikai savas, bet jebkura sabiedrības locekļa vides, ekonomiskās un sociālās intereses savā meža privātīpašumā. Turklāt šodien trim ilgtspējīgas mežsaimniecības pamatelementiem mūsu apziņās ir piepulcējusies arī ceturtā interese – valsts drošība.

Ņemot vērā uzdevumu nopietnību, es nešaubīgi saku, ka to paveikt var tikai zinoši un augsti motivēti meža īpašnieki.

Kā zināms zemes īpašnieku motivācija ir ļoti individuāla lieta un gana pētīta tieši meža īpašnieku vidū visā pasaulē, tomēr manu uzmanību piesaistīja kāds senāks, 2005. gadā tapis pētījums ASV par jauno meža īpašnieku motivācijas un uzvedības modeļiem Virdžīnijas štatā. Pētījumā jaunie meža īpašnieki, atkarībā no to motivācijas, tika sagrupēti sešos segmentos – "neklātienes investori" (4%), "karjeristi" (13%), "dabas sargi" (16%), “fermeri" (21%), “mežkopji” (21%) un “jaunās ģimenes” (19%). (6% no respondentiem sagrupēt acīmredzot nebija izdevies).

"Neklātienes investori" un "karjeristi" ir tie, kurus mēs dēvētu par neaktīvajiem meža īpašniekiem, to dzīvesveids un ienākumi ir ļoti mazā mērā saistīti ar mežu, tomēr interesanti, ka tieši šīs grupas visaugstāk novērtē meža ekonomisko atdevi. Savukārt "dabas sargi", "mežkopji" un "jaunās ģimenes", lai arī ar dažādiem uzsvariem, tomēr kā nozīmīgu motivāciju ir atzīmējuši visplašāko loku iemeslu, kāpēc viņi vēlas būt meža īpašnieki – pārsvarā tā ir iespēja uzņemties atbildību par savu zemi, dzīvot un audzināt bērnus laukos, iekļauties lokālajā sociālajā dzīvē un saglabāt dabas vērtības. Savukārt "fermeri” meža īpašumu uzskata kā dabisku piedevu savām lauksaimniecības zemēm.

Šajā tolaik jauno ASV meža īpašnieku dažādībā saskatu atbildi uz jautājumu –

kā viens un tas pats koks var vienlaikus palikt mežā pildot ekoloģiskās un sociālās (rekreācijas) funkcijas, un nodrošināt koksni produktu ražošanai? Nevar.

Tikai meža īpašumu un meža īpašnieku dažādība valstī un plašākā reģionā var nodrošināt kopējo mežsaimniecības ilgtspējas mērķi.

Savukārt, jautāti par iemesliem, kas varētu likt atteikties no meža īpašuma to pārdodot, no amerikāņu atbildēm var secināt, ka tas pārsvarā varētu būt pārāk liels fiziskā darba un nodokļu slogs, kas kopumā liegtu viņiem atļauties šādu dzīvesveidu.

Un te būtu vieta atgriezties vidējā Latvijas meža īpašnieka kurpēs un paturot prātā viņa lomu gan dabas vērtību veidošanā, gan kvalitatīva izejmateriāla nodrošināšanā kokrūpniecībai. Šogad maijā izveidotā petīcijā meža īpašnieki aicina:

"Mēs apakšā parakstījušies, aicinām nekavējoties pārtraukt jaunu īpaši aizsargājamu teritoriju un mikroliegumu izveidi, līdz netiek izveidota un ieviesta taisnīga kompensāciju sistēma par uzliktajiem īpašumu apsaimniekošanas ierobežojumiem." Kā nepieņemamu petīcijas veidotāji uzskata arī pašu aizsargājamo teritoriju veidošanas procedūru, jo tā notiek neiesaistot un neinformējot meža īpašnieku, nemaz nerunājot par kādu sociāli ekonomisko novērtējumu.

Lai arī kurā no motivācijas segmentiem ietilpst konkrētais meža īpašnieks, tas ir pirmkārt pelnījis elementāru cieņu pret sevi kā sabiedrības locekli, un tikpat noteikti valstij būtu jārespektē arī viņa privātīpašuma tiesības.

Līdzīgi kā Virdžīnijas štata jaunos meža īpašniekus 2005. gadā, tā arī mūsu meža īpašniekus šodien motivē ne tikai koksnes kā izejmateriāla audzēšana, bet arī lepnums par sevi kā zemes īpašnieku, spēja veidot un aizsargāt dabas vērtības, identitātes un ģimenes tradīciju saglabāšana. Ja mežā aizliedz saimniekot, tad zūd gan lepnums un prieks par paveikto, gan motivācija būt par šīs zemes īpašnieku.

To, ka kaut kas nav kārtībā parāda arī Vidzemes Augstskolas pētnieku 2021. gadā veiktā aptauja, kurā Latvijas privātie meža īpašnieki norāda, ka no saimniekošanas pasākumiem sasniegt dabas aizsardzības mērķus mežā visvairāk palīdz mežā atstātie dobumainie, nokaltušie koki un kritalas (68%), mežizstrādes pārtraukums putnu ligzdošanas laikā (67%) un pienākums cirsmā atstāt ekoloģiskos kokus (59%).

Tomēr šajā pat aptaujā 47% respondentu norāda, ka tiem nebūtu intereses veikt meža apsaimniekošanas darbības dabas daudzveidības palielināšanai, 44 % nevēlētos iesaistīties pētījumos par dabas daudzveidību mežos. Tātad liela daļa apzinās, kas būtu darāms, bet mērķtiecīgi izvēlas to nedarīt.

Vai iznāk, ka meža īpašnieks Latvijā ir apzināti pret pasākumiem dabas daudzveidības palielināšanai? Nē, viņi vienkārši labi zina kādas tam būs sekas – kā visneefektīvāko dabas aizsardzības metodi meža īpašnieki norādījuši pilnīgu mežsaimnieciskās darbības aizliegumu (55%) vai galvenās cirtes aizliegumu (48%).

Šauri skatoties, man kā kokrūpniecības industrijas pārstāvim būtu jābūt "pa ceļam" tikai ar tiem meža īpašniekiem, kuru motivācijā nozīmīga daļa ir ekonomiskās vērtības radīšana koksnes kā izejmateriāla formā. Bet tā skatīties nedrīkst – man ir svarīgi, lai visi meža īpašnieki saglabā katrs savu dzinuli nodarboties ar mežsaimniecību.

Ja reiz valsts neuzticas nevienam no viņiem, un dabas aizsardzību plāno "no augšas", ierobežojot meža īpašnieka tiesības, par to ir jāsaņem taisnīga kompensācija. Šobrīd tā ir tikai 50 līdz 160 eiro gadā.

Ja meža īpašnieks būs drošs, ka kādā no meža attīstības posmiem viņam to praktiski neatņems, vai vismaz atlīdzinās tā vērtību, tikai tad mēs varam būt puslīdz droši, ka kāds riskēs būt "pasīvais investors", "mežkopis" vai "dabas draugs” visticamāk sabalansējot sadzīvošanu ar liegumiem vienā meža īpašumā ar intensīvāku saimniekošanu otrā, ja tāda iespēja būs.

Vismaz priecē, ka mūsu meža īpašnieki šodien ir izglītotāki - 66% no nupat aptaujātajiem meža īpašniekiem ir ar augstāko izglītību (amerikāņu gadījumā 2005. gadā tie bija 48%).