Šis fakts pats par sevi ir saprotams, un tāda tirgus struktūra nav nekas neparasts arī citās nozarēs un citās valstīs, tomēr pastāv vairāki apsvērumi, kas liek domāt, ka valstij, kā lielākajam meža resursu īpašniekam būtu, ja ne īpaši jāatbalsta it kā tik nozīmīgie mazie un vidējie uzņēmumi, tad vismaz vienlīdzīgi jāattiecas pret visiem koksnes pirmapstrādes uzņēmumiem, neatkarīgi no to pārstrādes jaudas.

Koksnes pirmapstrādes uzņēmumu aptauja uzrāda, ka salīdzinot ar 2007. gada un 2009. gada datiem, kad tika veiktas iepriekšējās aptaujas, daudzi pirmapstrādes uzņēmumi pārtraukuši darbību, uzsākts maksātnespējas process vai mainīts darbības profils. Lielākais uzņēmumu skaita samazinājums vērojams tieši mazo un vidējo uzņēmumu grupā, kuriem visgrūtāk ir bijis pārdzīvot krīzes gadus.

Jautājot pirmapstrādes uzņēmumiem kas ir viņu ražošanas galaprodukti – pirmapstrādes (zāģmateriāli, taras dēļi, guļbūvju baļķi, finieris, saplāksnis, plātņu materiāli, malka) vai tālākapstrādes (mēbeles, līmētās brusas, koka paletes, logi un durvis, galdniecības un namdaru izstrādājumi) produkti, tikai 33% no lielajiem uzņēmumiem atzina, ka viņi ražo tālākapstrādes produktus. Visvairāk tālākapstrādes produktu ražotāju ir vidējo un mazo uzņēmumu grupās, kur aptuveni puse no uzņēmumiem kā galaproduktu ražo tālākapstrādes produktus. Turklāt, kā jau minējām, šie uzņēmumi ir ļoti nozīmīgi darba devēji visā Latvijā (skat. 2. att.), un it īpaši reģionos ar augstiem bezdarba rādītājiem. 

2. attēls. Pirmapstrādes ražotņu ģeogrāfiskais izvietojums, ostu eksports un pieejamie koksnes resursi. (Krūmiņš, 2014)

Tāpat pētījums parāda, ka 74% no lieliem uzņēmumiem pārstrādā tikai skuju koku apaļos kokmateriālus, savukārt vidējo un mazo uzņēmumu grupā šis rādītājs ir attiecīgi 46% un 33%.

Šis rādītājs ir būtisks, ja ņemam vērā, ka ilgtspējīgai izmantošanai pieejamie skuju koku koksnes resursi jau šobrīd tiek pilnībā izmantoti un negatīvās tendences izcirtumu apmežošanā ar skuju kokiem norāda, ka nākotnē varam saskarties ar skuju koku koksnes deficītu. Pretēji rezultāti tika iegūti par lapu koku resursu izmantošanas apjomiem un iespējām. Lai gan uzkrājušās ievērojamas mīksto lapu koku rezerves, resursi netiek pietiekoši izmantoti. Tie turpina uzkrāties. Pirmapstrādes uzņēmumos tiek izmantoti vien 1.7 milj.m3 no aprēķinātajiem ikgadējiem ilgtspējīgai izmantošanai pieejamiem 8.6 milj.m3 koksnes. (skat. 3.9. un 3.10. att.).

Visbeidzot, mazo un vidējo uzņēmumu nozīmi spilgti raksturo Valsts ieņēmumu dienesta publiskotie dati par uzņēmumos strādājošo skaitu, nomaksāto Iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) un Valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām (VSAOI) 2014. gadā - uz katriem 1000 pārstrādātajiem m³ apaļo kokmateriālu MVU rada 5,2 darbavietas, kamēr lielie uzņēmumi tikai 1. Līdz ar radītajām darbavietām valstij uz katru pārstrādāto kubikmetru MVU nodokļos samaksā 3 reizes vairāk nekā to spēj lielie uzņēmumi. Neskatoties uz to, ka 70% koksnes resursu patērē lielie pārstrādes uzņēmumi, MVU IIN un VSAOI kopumā nomaksā par 16% vairāk. Vai šī ir efektīva valsts būtiskākā atjaunojamā resursa apsaimniekošana?

Mēs nenogurstoši runājam par neesošo reģionālo attīstību, pamestiem lauku ciematiem un laukos palikušo nabadzības un sociālās atstumtības riskiem, tomēr rīkojamies gluži pretēji.

Lielie uzņēmumi, kas vairumā gadījumu loģiski izvietoti lielāku pilsētu tuvumā, piesaista darbiniekus no lauku reģioniem un valsts šo procesu atbalsta, tāpat kā neiebilst pret banku kreditēšanas politiku, kas liedz saņemt atbilstošu aizdevumu mājokļa iegādei vai būvniecībai, ja tas tiek plānots ārpus tā saucamajām “likvīdajām teritorijām” – republikas nozīmes pilsētām un to tuvākās apkārtnes.

Tomēr šie uzņēmumi ne tikai aizvilina cilvēkus. Kā jau minēju iepriekš, viņi tāpat piesaista lielu neapstrādātas koksnes resursu plūsmu, kas, paliekot reģiona uzņēmēju rīcībā, radītu ievērojamu skaitu jaunu darbavietu, turklāt ne tikai pašos apstrādes uzņēmumos, bet caur patēriņu – darba vietas apkalpojošajā sfērā. Nosacīti demagoģisks piemērs ir 2005. gada vējgāze, kas radīja zināmu resursa pārsātinājumu, bet ļāva atdzīvoties vietējiem kokapstrādes uzņēmumiem.

Valsts mežu apsaimniekotāja loma

Nav melots sakot, ka LVM koksnes tirdzniecībā ir ieviesis zināmu sistēmu – pārdošanas programmas, kas atdala lielos pārstrādātājus no maza un vidēja izmēra uzņēmumiem, tādejādi mazinot risku, ka lielie uzņēmumi, izmantojot savus finanšu resursus, nopērk absolūti visu koksnes resursu. Diemžēl laika gaitā radies iespaids, ka šīs pārdošanas programmas nevis aizsargā MVU, bet gan atdala “graudus no pelavām” – MVU paredzētajā programmā “IESPĒJAS” LVM spēlē “spēka spēli”, kas visbiežāk izpaužas uzspiežot vēlamo sortimentu cenu (neskatoties uz situāciju noieta tirgos un to, ka pārdošana notiek izsoles procedūras veidā) vai vienpersoniski ieviešot izmaiņas piegādes līgumu nosacījumos, kas viņu klientiem nereti ir neizdevīgi. Tāpat LVM regulē apaļo kokmateriālu sortimentu apjomus, kas ir pieejami vienā vai otrā pārdošanas programmā. Rezultātā tas nozīmē to, ka atsevišķos sortimentu veidos MVU ir pieeja tikai 20% no kopējā valsts mežos sagatavotā kokmateriālu apjoma.

Vēl viens no piemēriem, kas būtiski apgrūtina mazo un vidējo pārstrādātāju ražošanas procesu, ir LVM sortimentu piegādes. Savos līgumos ar IESPĒJU klientiem LVM nosaka ceturksnī kopumā piegādājamo koksnes apjomu un nekā citādi nenorāda plānoto piegāžu grafiku. Tā kā programmā IESPĒJAS startē MVU, kas no LVM iepērk koksni 50% vai vairāk no to kopējā pārstrādes apjoma, neregulāras un kampaņveidīgas piegādes spēj ļoti būtiski ietekmēt to konkurētspēju.

Šeit ir jāņem vērā, ka MVU rīcībā nav tik lieli apgrozāmie līdzekļi, lai tos varētu “iesaldēt” ilgstoši gaidot sortimentu piegādes (priekšapmaksas jeb depozīta gadījumā), kā arī, lai varētu veikt apmaksu par viena mēneša laikā ievestu ceturkšņa vai pat pusgada apjomu. Tāpat uzņēmumi, gaidot ilgstoši aizkavējušās piegādes no LVM, nevar nodrošināt ražošanu iegādājoties sortimentu citur, jo to rīcībā esošie līdzekļi ir “rezervēti” LVM piegāžu apmaksai.

Cits stāsts ir ar lielajiem pārstrādes uzņēmumiem, kas ir ļoti nozīmīgi LVM klienti, un, līdz ar to, arī, risinot savstarpējās sadarbības jautājumus, spēku samērs ir vairāk līdzvērtīgs.

 Jāatzīmē, ka neskatoties uz būtiskām nepilnībām savstarpējā sadarbībā, šo pašu mazo un vidējo uzņēmumu pārstāvji kopumā tomēr pozitīvi vērtē LVM paveikto Kokrūpniecības nozares izaugsmes veicināšanā, radot gana stabilu un prognozējamu koksnes resursu tirgu, kurā sava vieta ir arī maziem un vidējiem uzņēmumiem. Tomēr skaidrs, ka kopējā nozares politikā ir būtiski trūkumi, kas arī atspoguļojās LVM attieksmē, veidojot sadarbību ar mazāka un vidēja lieluma uzņēmumiem un šeit iespējami īsākā laika posmā ir jārod risinājums.

 Elektroenerģijas sadales tarifs - līdz pat 30 000 EUR papildus izmaksas

Neveiksmīgai vai pat kaitnieciskai politikai piemēri nav tālu jāmeklē arī ārpus meža nozares – AS "Sadales tīkls" (ST) 2016. gada sākumā iesniegusi izvērtēšanai Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai priekšlikumu par elektroenerģijas sadales tarifa izmaiņām, kas paredz slodzes izmaksas četrkāršot no ~5000 EUR/MW/gadā uz 20 000 EUR/MW/gadā.

Pēc pašu ST teiktā jaunajā tarifa noteikšanas metodikā iestrādāti mehānismi, kas ļauj maksu par elektrību samazināt tiem, kuri elektrību patērē “efektīvi”, un “sodot” tos, kam rezervētās slodzes efektīvās izmantošanas līmenis ir vidējs un zem vidējā (praktiski visi mazie un vidējie koksnes pirmapstrādes uzņēmumi). Arī šeit meža nozarē ieguvēji vai vismaz mazākie zaudētāji būs lielākie kokapstrādes uzņēmumi – zāģētavas un īpaši granulu ražotnes, kuru tehnoloģiskā procesa īpatnības paredz, vai nu lielu kopējo elektroenerģijas patēriņu, vai ļauj rezervēto jaudu izmantošanas efektivitātes līmeni uzturēt virs 40%.

Lauku reģionos sastopamie maza un vidēja lieluma koksnes pirmapstrādes uzņēmumi nav nedz ārkārtīgi lieli patērētāji, nedz to ražošanas tehnoloģiskais process ļauj sasniegt šādu, nosacītu, “efektivitāti”, līdz ar to šiem uzņēmumiem jārēķinās ar papildus izdevumiem līdz pat 30 000 EUR/gadā, un šajā uzņēmumu grupā tāds izmaksu pieaugums ir maigi sakot - kliedzošs.

 ES struktūrfondi 2015.-2020.g. - atrauti no realitātes

Vēl viens stāsts ir Ekonomikas ministrijas izstrādātās un ES struktūrfondu līdzfinansētās atbalsta programmas uzņēmējdarbībā 2014.-2020. g. plānošanas periodam, kurās atbalsts lielākoties paredzēts dažādām “augstām matērijām”, bet reālu, lauku uzņēmējam pieejamu atbalsta instrumentu šai piecgadei valsts īsti neplāno. Kaut vai neliels piemērs ar programmu, kas, kā viena no retajām, vismaz pēc nosaukuma šķiet atbilstoša lauku reģionos strādājošiem kokapstrādes MVU: “Mazo un vidējo komersantu konkurētspējas veicināšana - Atbalsts ieguldījumiem ražošanas telpu un infrastruktūras izveidei vai rekonstrukcijai”.

Ja neskaita salīdzinoši nelielo atbalstu ~5 milj. EUR vienam reģionam uz visu 5 gadu periodu, tad nākamais absurdais kritērijs ir nosacījums, ka par katriem saņemtajiem 40 000 EUR atbalsta uzņēmumam ir jārada vismaz 1 jauna darbavieta. Skaisti jau skan, bet reālajā situācijā ražojošajiem MVU, lai saglabātu konkurētspēju, ir jāmodernizē ražošanas process, kas nākotnē nozīmē strādājošo vidējās darba algas pieaugumu uz kopējo darba vietu skaita samazinājuma rēķina. Tas gan automātiski nenozīmē darba vietu skaita samazināšanos kopumā, jo labi atalgotu darbinieku radītais patēriņš turpat lauku reģionos radīs jaunas darba vietas apkalpojošajā sfērā. Līdz ar to prasīt, lai uzņēmums vienkārši atjaunojot savu ražošanas telpu radītu jaunas darbavietas esošajā situācijā ir zināmā mērā absurdi.

Ja pirmais piemērs spilgti parāda mērķtiecīgu mazo un vidējo uzņēmumu konkurētspējas graušanu, kas vistiešākajā veidā iespaidos tieši kokapstrādes sektoru, tad otrais ir vairāk dīvaina, no realitātes atrauta, ierēdņu domu gājiena atspoguļojums, kas novedīs pie kārtējiem stāstiem par ES fondu veiksmīgu apgūšanu, bet reālu pienesumu tautsaimniecībai nenesīs.

Nobeigumā jāsaka, ka šī raksta ietvaros man diemžēl nācās pretnostatīt dažādu kategoriju ražošanas uzņēmumus, tāpēc vēlos uzsvērt, ka tas netika darīts ar mērķi pārmest nozares flagmaņiem to spēju izaugt un attīties līdz līmenim, kuru tie ir sasnieguši. Šie uzņēmumi tieši tāpat rada darbavietas, maksā nodokļus, stimulē patēriņu un kas nav mazsvarīgi – tieši lielie uzņēmumi visbiežāk spēj sasaistīt zinātni ar ražošanu, vienlaikus atbalstot profesionālās augstākās izglītības attīstību, un virzīt pasaules tirgos inovatīvu, Latvijā ražotu produkciju. Tomēr ir ļoti būtiski nezaudēt līdzsvaru starp šīm divām ražotāju grupām, jo katra no tām pilda savu lomu valsts ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanā.